Jānis Platais: Konsolidācija kā bieds vai kā labdare  2015. gada 6. jūlijā

Jānis Platais: Konsolidācija kā bieds vai kā labdare

Autors: Arnis Kluinis, Neatkarīgā rīta avīze.

Fiskālās disciplīnas padome (FDP) nav tikai viens no gudru cilvēku pulciņiem, bet instance, no kuras Eiropas Komisija gaida atzinumu par Latvijas valsts budžeta projekta atbilstību Briselē noteiktām prasībām. Padomes priekšsēdētājs Jānis Platais sarunā ar Neatkarīgo izskaidro padomes prasību 2016. gada budžeta projekta rēķināšanā izmantot konsolidācijas paņēmienu.

– Mēs vienu brīdi bijām pieraduši pie tādas situācijas, ka, kopš ekonomiskā krīze beidzās, Finanšu ministrija vienmēr bija spējīga atrast naudu pat tādā situācijā, kad nodokļu slogs samazinās, – atgādina J. Platais. – Protams, bija tādas vajadzības, kas pilnībā finansētas netika, tomēr kopumā mums vairākus gadus gāja samērā labi. Pēkšņi, apmēram pagājušā gada vidū, sākām novērot kaut kādu bremzēšanos – ka lietas neiet gluži tik labi, kā gāja iepriekš. Kas notika? Notika jocīga lieta, ka nauda sāka zaudēt savu vērtību lēnāk, nekā tas bija pierasts un ieplānots. Cenas neauga tik strauji kā iepriekš. Patērētājiem tas bija ļoti labvēlīgi – viņi varēja iepirkties par vērtību nezaudējošu eiro, bet otrā pusē – tie, kuriem preces bija jāsaražo un jāpiegādā, nonāca nelāgā situācijā. Viņi ierāvās čaulā, baidoties no tā, ka nespēs kāpināt savus ieņēmumus tik strauji, kā bija paredzēts. Viņi bažījās, vai atpelnīs ieguldījumus, ja paplašinās savu darbību.

– Te nu nākas atgādināt par jūsu personisko formālo un neformālo ieguldījumu Latvijas pārejai uz eiro. Jūs savu panācāt, bet ja nu tieši tāpēc pusgadu vēlāk sākās nepatikšanas?

– Pārejot uz eiro, Latvija nonāca ļoti garā eiro zonas valstu sarakstā. Investori lūkojās, ar ko atšķiras katra no šīm valstīm – kas kurā valstī tāds, lai attaisnotu konkrēto ieguldījumu: vai valstī ir pietiekami daudz darbaspēka un vai tas ir kvalificēts, cik darbaspēks maksā un cik izmaksās nākotnē; cik augsti ir nodokļi, cik maksā elektrība un elektrības pieslēgšana; vai iespējams atrast vietu pie laba ceļa un, vajadzības gadījumā, pie dzelzceļa. Prasību saraksts ir garš, katra valsts tajā ar kaut ko izceļas, bet kopumā Latvijas piedāvājumi nebija sevišķi konkurētspējīgi. Nākamā investorus atbaidošā lieta bija ģeopolitiskā situācija.

– Inflāciju nosita tikai degvielas cenu kritums pasaulē, kas Latvijas relatīvo pievilcību skāra ļoti maz, turklāt pārējo preču ražotāji un pārdevēji nekādā čaulā iedzīti netika. Drīzāk viņi izdabūja no patērētājiem to naudu, kas palika pāri pēc samaksas par degvielu.

– Bija tādas cerības, ka cilvēki tērēs varbūt mazliet vairāk tieši degvielai, bet visu pārējo naudu citām precēm – labākai un dārgākai pārtikai, ilglietošanas precēm un tamlīdzīgi, bet globālā situācija tā neizvērsās. Arī patērētāji bažījās par nākotni un centās netērēt. Iekrājumi pieauga un prasīja atdevi kaut vai depozītprocentu veidā, bet naudas bija daudz, katras naudas vienības ienesīgums krita un nokrita līdz tam līmenim, pie kāda mēs esam nonākuši. Neviens nav gatavs nākt un aizņemties naudu, lai attīstītu biznesu un tādējādi tērētu vairāk. Visi dzīvo ar atmiņām no iepriekšējās krīzes, kad viņi bija aizņēmušies ar labām cerībām paplašināt savu biznesu un kredītus dzēst, bet tas izrādījās neiespējami. Cilvēkus pārņēmusi atbildības izjūta, trūkst optimisma, lai cilvēki sāktu tērēt vairāk.

– Bet mūs taču kopā saveda FDP 8. maijā saceltā trauksme tieši par to, ka Latvijas valdība iecerējusi tērēt vairāk, nekā drīkst atļauties. Tad nu pamatojiet savu bradāšanu pa Latvijas valsts iestāžu optimisma asniem.

– Protams, starp optimismu mazinošiem faktoriem ir Eiropas Savienības sankcijas pret lielu daļu ES dalībvalstu, kuras darbojas ar pārlieku lieliem valsts budžeta deficītiem. Valstis saskārās ar prasību neapdraudēt eiro stabilitāti. Ar prieku varam atzīmēt, ka šīs sankcijas neattiecas ne uz vienu Baltijas valsti. To varētu izskaidrot ar ļoti lieliem centieniem eiro ieviest atbildīgi visās trijās valstīs, bet Igaunijas fiskālais konservatīvisms vispār nepieļaut valsts budžeta deficītu un parādu ir sen zināma lieta. Tātad nekādi ekstraordināri pasākumi šeit nav jāpieņem, tomēr Latvijā uz 2016. gadu veidojas situācija, kurā jāpārskata iepriekšējie plāni.

– Valstij jāpārskata plāni tēriņu samazināšanas virzienā, uzņēmējiem un iedzīvotājiem – palielināšanas virzienā. Pārāk grūti saprast, ko īsti grib Eiropas Komisija un Eiropas Centrālā banka.

– Neviens nesaka, ka valstīm, tai skaitā Latvijas valstij, jāpārtrauc tērēt, bet jāskatās, kā valsts tēriņi saskan ar valsts ieņēmumiem.

– Valsts aparāts noteikti grib apsaimniekot lielus ieņēmumus.

– Tad lai paskatās, kā bija pirmajā Latvijas valsts neatkarības periodā. Tas pagāja ar lozungu neimportēt neko lielu, ko iespējams saražot uz vietas. Vai varam saražot radioaparātus – jā, varam. Tad uzliekam importa aparātiem muitu 10 latus par katru lampu, tātad par četru lampu radio 40 latu muita, neskaitot paša radioaparāta cenu.

– Tagad nekas nav mainījies tādā nozīmē, ka pavisam nesen uzklausīju bijušās Padomju Savienības Vidusāzijas valstu tirdzniecības un rūpniecības kameru amatpersonu žēlabas par to, cik grūti pārdabūt jebkuru viņu ražojumu pāri ES ekonomiskajai robežai.

– Negribētu apstiprināt, ka tagad muitas robežas pasaulē ir tikpat augstas, kā bija pirms Otrā pasaules kara, bet pastāvēt šīs robežas pastāv. Latvija tieši tāpat var sūdzēties par grūtībām iekļūt Ķīnas tirgū un Japānas tirgū. Visa pasaule ārkārtīgi iegūtu no tirdzniecības barjeru pazemināšanas, ja katrai valstij būtu vieglāk pārdot tās preces, kuru ražošana šai valstij izdodas vislabāk pasaulē.

– Latvija ir neapšaubāmi labākā šprotu ražotāja pasaulē, tikai pasaule to nesaprot un nenovērtē.

– Nenovērtē vai nepērk vēl kādu iemeslu dēļ, bet Latvijas valsts budžeta nākotnes prognozes ir balstītas uz tādiem saimnieciskās darbības rādītājiem, kādi tuvākajos gados netiks sasniegti. Vienkārši sakot, apsolīts ir par daudz. Tieši uz to ir vērsusi uzmanību FDP. Ir jādomā, kā šos solījumus konsolidēt.

– Kāpēc solījumi nekonsolidējas paši no sevis – atbilstoši jūsu piesauktajai deflācijai? Ja jau cenas krīt, tad iestādes var par to pašu naudu padarīt vairāk, tai skaitā ietaupīt arī uz darbinieku algām, kuru vērtība ceļas pret precēm un pakalpojumiem.

– Acīmredzot risinājumi būs jāmeklē, bet padome nenāks klajā ar šo darbu sarakstu. Kas attiecas uz izdevumu samazināšanas virzieniem, mēs izteicāmies visai īsi. Vienīgā lieta, uz ko mēs norādījām kā potenciālu makroekonomisko risku, bija pēdējā minimālās algas paaugstināšana. Tā solīja katram par šādu algu nodarbinātajam ieņēmumu pieaugumu par 40 eiro mēnesī. Nekādā ziņā neapšaubām, ka daudzi darbinieki bija šādu algas pielikumu pelnījuši un ka darba devējiem ir visu laiku jārūpējas par darbiniekiem, bet jautājums, vai valsts diktētais algas pielikums līdz cilvēkiem nonāca. Ļoti daudzās vietās, it īpaši ārpus Rīgas, tūlīt pat tika samazinātas darbinieku slodzes, kas ļauj maksāt viņiem mazāk, lai gan nav pārliecības, ka viņi arī sāka strādāt mazāk. Tā nav laba ziņa. Tā nozīmē, ka ekonomiskās attīstības prognozes nepiepildās.

– Toties darbinieku atalgojuma prognozes pārpildās vismaz valsts sektorā, ja jau darbinieki tagad gūst labumu gan no algu pielikuma, gan no cenu krituma.

– Nē, es taču nesaku, ka cenas ir kritušas visām precēm. Tas valdībai jāskatās, kur tieši cenas kritušas un kādus jaunus izdevumus ministrijas varētu segt no naudas, kas paliek pāri pēc dažu izdevumu pozīciju samazināšanās. Sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanai jau nu gan tagad būtu jātērē mazāk.

– Lūk, tas ir visu jautājumu jautājums, vai tiešām pazeminājušās cenas, vai tikai cenu statistiskie rādītāji, par kuriem veikalā neko nopirkt nevar.

– Katra ģimene var savu budžetu veidot un pārveidot kaut vai katru dienu atbilstoši tam, kādas cenas ir veikalos, nevis statistiķu ziņojumos par cenām veikalos. Valstī kopumā gan tā nevar rīkoties. Valstisko lēmumu pieņemšanas punkti parasti drūzmējas no augusta līdz oktobrim, kad jātiek skaidrībā par galvenajiem parametriem valsts nākamā gada budžetā. Prognozes attiecībā uz nākamo gadu jāaktualizē jau augustā, bet prognozes var nepiepildīties. Piemēram, pagājušā gada vidū vēl nebija pamata paredzēt deflāciju, jo budžeta ciparus izrēķināja pirms naftas produktu cenas krituma. Šogad atkal cita situācija, ka mums jāpieļauj cenu virzība gan uz augšu, gan uz leju. Kaut vai tikai par naftas cenām ļoti grūti apgalvot, ka tās ilgi paliks tieši tādas, kādas tās ir. Bet – vai tās atgriezīsies jau pieredzētajos ļoti augsto vai ļoti zemo cenu līmeņos?

– Un kur tur problēma Latvijas valstij? Ja valstij mazāki nodokļu ieņēmumi no zemākām preču cenām un algām, tad tieši tāpat arī mazāki izdevumi par precēm un algām.

– Problēma ir solījumu izteikšana konkrētos algu pieauguma skaitļos, rēķinoties ar tām cenu pieauguma tendencēm, kādas bija redzamas pat ne tikai pagājušajā gadā, bet jau 2012. gadā un 2013. gadā. Toreiz Latvijas valdība pieņēma virkni lēmumu ar ļoti konkrētām izmaksām 2016. gadā. Tagad jāsastāda 2016. gada budžeta projekts, redzot to, ka absolūtajā izteiksmē solījumus izpildīt neizdosies. Tagad ir jārunā nevis par tāda veida un apjoma budžeta konsolidāciju, kāda piedzīvota 2009. un 2010. gadā, bet par valsts finanšu plānu konsolidāciju. Ir vēlreiz jāpaskatās uz katru iepriekšējo gadu solījumu un jāvērtē, vai mēs to varam vai nevaram atļauties.

– Labāk lai dators pilnīgi nepolitiski jeb nepartijiski izrēķina katras ministrijas ieguvumus no deflācijas. Ja tādi vispār ir, tad atliek tos tikpat bezkaislīgi sadalīt proporcionāli vecajiem solījumiem, lai neviens nejūtas apdalīts.

– Šīs lietas jau ir izrēķinātas, bet nekādi aprēķini neatceļ lēmumus, kuros skaidri un gaiši ierakstīts, ka skolotājs mēnesī saņems tik eiro un medicīnas darbinieks – tik eiro. Kurš tagad lai vēršas pie šīm skaitliski lielajām ļaužu grupām ar paziņojumu, ka viņi tomēr nesaņems tādu naudu, ar kādu jau ir rēķinājušies? Jebkurš no skolotājiem vai mediķiem pateiks, ka viņam algu samazina, nevis ka algu patiešām palielina, bet ne tik strauji, kā bija solīts.

– Tik strauji, kā solīts, bet tikai pēc reālās pirktspējas, nevis nomināla. Vai pat tādai izglītotai grupai kā jau nosauktie skolotāji to nevar ieskaidrot?

– Nezinu nevienu, kuram būtu drosme iziet skolotāju auditorijas priekšā un visu to izskaidrot, ko jūs te sakāt.

– Es to nebūt nesaku, es pats šaubos, vai skolotājas neparādīs pavisam konkrētas viņu darba apģērbā ietilpstošo zeķbikšu cenas, kas jau tā cēlušās, ka nekādi algu pielikumu solījumi šiem izdevumiem līdzi netiek. Man noteikti nav drosmes prasīt, lai cilvēki piemaksā valstij par tiesībām pildīt savus darba pienākumus.

– Īstenībā tas ir jautājums, kāpēc ļoti gara nodarbināto ķēde no McDonald’s ēdienu padevējiem līdz skolotājiem un mediķiem iztiek ar katrā valstī atšķirīgu atalgojuma līmeni, kaut arī viņi, pirmkārt, dara līdzīgu darbu līdzīgā intensitātē un, otrkārt, pērk daudzas plašā tirgū brīvi cirkulējošas preces par līdzīgu cenu, kaut gan viņu ieņēmumi ļoti atšķiras. Atšķirību ieņēmumos nosaka kas – tas, cik daudzas preces un par kādu cenu no katras valsts tiek pārdotas ārpus šīs valsts. Citiem vārdiem sakot, pārticību modernajā pasaulē nosaka tas, cik daudz labi atalgotu cilvēku katrā valstī darbojas nozarēs, kas ražo eksportprodukciju ar augstu pievienoto vērtību. Šie cilvēki tālāk labi maksā tiem, no kuriem viņi pērk pakalpojumus tieši vai ar nodokļu starpniecību – caur valsti. Līdz ar to turīgu cilvēku skaits pieaug, bet valdība nosaka, kā no viņiem dabūt un kā pārdalīt naudu valsts funkcijām un sociālo pakalpojumu saņēmējiem. Kamēr Latvijas eksportu veidos šprotes un koksne to tagadējā īpatsvarā, arī skolotāji ne uz ko daudz cerēt nevar.

– Ja ne ar zemām algām un taupību, ko iemieso turēšanās pie zemām algām, tad kā ne viena vien valsts ir iemanījusies tikt pie bagātības?

– Ar tādu ražošanu, kuras produkciju izdevās pārdot arī Latvijai. Tagad Skandināvijā pasaules klases autoražotāji ražo praktiski bez peļņas, lai tikai varētu saražot un joprojām kaut ko pārdot Latvijai. Arī pie mums netrūkst ražotņu, kuru produkcija nekādā ziņā nav pielīdzināma zāģbaļķiem, taču šo ražotņu veidotā masa nav tik liela, lai izšķiroši ietekmētu atalgojuma līmeni Latvijā. Tagadējais Latvijas glābiņš ir līdzdalība ES. Tā sniedz mums finanšu palīdzību, lai Latvijas iekšzemes kopprodukts augtu straujāk par ES vidējo, tai skaitā par bagāto ES dalībvalstu vidējo rādītāju, panākot šo rādītāju izlīdzināšanos. Nevajag noniecināt ne sevi, ne ES, it kā tas tā tiešām nenotiktu. Dzīvojot ES, mēs dzīvojam labi, tikai jārēķinās ar to, ka ES nav vienīgā vieta pasaulē, kur ražo augstas klases produkciju. Mēs nedrīkstam paļauties uz to, ka paciešamu dzīves līmeni šeit mūžīgi nodrošinās bagāto ES valstu palīdzība, neprasot to, ko tieši Latvija ir devusi kopējai ES konkurētspējai.

– Ja tikai kāds saprastu, ko Eiropa no mums īstenībā grib: vai piegādāt strādniekus bagāto valstu uzņēmumiem, vai pirkt šo pašu uzņēmumu produkciju, vai ECB sadrukāto eiro aizņemšanos, vai tomēr EK uzmanīto taupību?

– Dzīvot pēc nopelnītā ir mūsu pašu, nevis kāda cita interesēs. Ilgstoša dzīve uz parāda noved vienā un tajā pašā cilpā, kurā daudzi jau pabijuši neatkarīgi no tā, ar cik labiem nolūkiem katrs no viņiem tur nonāca. Katrs papildu eiro izdevumos dod aizvien mazāku atdevi, liekot uzdot jautājumu, vai šī atdeve segs neizbēgamos kredītprocentus, kas vēlāk nebūs tik zemi kā pašlaik. Momentā mēs parādus atdot nespēsim, tos nāksies pārfinansēt uz nākotnē iespējamiem procentiem, kuru izmaksas beigas nav saskatāmas.

– Ja būtu tikai tā, kā jūs sakāt, tad ECB velti sadrukājusi aizdošanai eiro triljonus.

– ECB rīcība ir īstermiņa pasākums ekonomiskās konjunktūras uzlabošanai un eksporta veicināšanai uz eiro kursa pazemināšanas rēķina. Tā nav politika, ko iespējams turpināt bezgalīgi, kā tas ar dažnedažādu valūtu kursa pazemināšanas vēsturi ir uzskatāmi pierādīts. Negribu kritizēt ECB lēmumu dot Eiropas ekonomikai grūdienu, bet tad ir jāsper nākamie soļi, lai pasargātu ekonomiku no sāpīga atsitiena.

– Labi, atgriežamies Latvijā tērēt tikai tik, cik drīkstam.

– No lēmuma nedzīvot pāri saviem līdzekļiem izriet vesela virkne nākamo lēmumu ne tikai par to, kam naudu tērēt, bet arī kam netērēt. Pēc tam atliek tērēt naudu tā, lai ar vismazākajiem izdevumiem sasniegtu vislielāko efektu. Ja nu mēs neesam Igaunija ar lēmumu dzīvot vispār bez valsts parāda, tad FDP uzdevums ir panākt sabalansēta budžeta sastādīšanu un valsts parāda samazināšanu.

Oriģinālraksts pieejams www.nra.lv.