Š.g. 30. aprīlī Ministru kabinets uzdeva Finanšu ministrijai sagatavot un, līdz 2024. gada 12. septembrim, iesniegt Ministru kabinetā grozījumus Fiskālās disciplīnas likumā, kas palielina maksimāli pieļaujamo strukturālo deficītu no 0,5% no IKP līdz 1,0% no IKP. Strukturālais deficīts ir kopējais deficīts, no kura ir atskaitīta vienreizēju apjomīgu valdības izdevumu vai ieņēmumu ietekme un ekonomiskā cikla svārstību ietekme. Piemēram, tie var būt lielāki izdevumi īslaicīgas krīzes apstākļos vai lielāki ieņēmumi izdevīgu valsts darījumu rezultātā.
Latvijas Fiskālās disciplīnas likuma strukturālā deficīta griesti (0,5%) bija striktāki par ES prasībām. ES Stabilitātes un izaugsmes pakts vēsturiski pieļāva strukturālo deficītu 1% no IKP - ja valstij ir plānotas būtiskas reformas, ja ekonomikā ir lejupslīde un, ja valsts parāda apjoms ir zem 60%. Potenciālās izmaiņas Latvijas Fiskālās disciplīnas likumā nav pretrunā nedz ar ES Stabilitātes un izaugsmes paktu, nedz ar jauno, nesen apstiprināto, ES fiskālo regulējumu. Latvijas budžeta fiskālajiem mērķiem joprojām būs jāatbilst gan Latvijas strukturālās bilances nosacījumam, gan ES primārās strukturālās bilances nosacījumam.
Paredzētie grozījumi protams ietekmēs Latvijas fiskālo arhitektūru un tiem ir savi “plusi” un “mīnusi”. Pozitīvi ir tas, ka palielinot pieļaujamo strukturālo deficītu līdz 1% no IKP, valdība iegūtu lielāku elastību fiskālās un ekonomiskās politikas veidošanā. Pēdējie gadi Latvijas valdībai ir bijuši izaicinājumu pilni - no mums neatkarīgu iemeslu dēļ. Gan Covid-19, gan Krievijas agresija, ar sekojošām ekonomiskām problēmām, prasīja valdības operatīvu iejaukšanos ar fiskālajām svirām, kas arī salīdzinoši veiksmīgi tika izdarīts, saglabājot samērīgu valsts parāda līmeni un nezaudējot starptautisko finanšu tirgu uzticību. Šobrīd galvenais izaicinājums ir lēnā ekonomiskā izaugsme. Plānotās izmaiņas nacionālajā fiskālajā likumdošanā varētu sekmēt elastīgāku fiskālā stimula pielietojumu, nepalēnināt izaugsmi un saglabāt vidējā termiņa fiskālos ierobežojumus.
Es arī atbalstu valdības ieceri vienlaicīgi atteikties no turpmākas vienreizējo izdevumu koncepcijas. Latvija līdz šim ir bieži izmantojusi šo koncepciju, lavierējot starp Latvijas likumdošanā noteikto strukturālo deficītu (0,5 no IKP) un ES nosacījumos maksimāli pieļaujamo (1% no IKP), tādēļ teorētiski, FDL rosinātās izmaiņas, kaut kādā mērā “legalizē” iepriekš pielietoto praksi.
Tomēr strukturālā deficīta palielināšana līdz 1% var rezultēties kopēja deficīta un valsts parāda pieaugumā. Tāpēc es aicinu valdību interpretēt pieļaujamo strukturālo deficītu nevis kā mērķi, bet kā ierobežojumu un pēc iespējas noturēt deficītu zem šiem griestiem.
ES jaunie nosacījumi paredz striktāku kontroli pār valsts izdevumu kāpināšanu. Jāpatur prātā, ka ES fiskālo nosacījumu neievērošanas gadījumā, Latvijā plānotais izdevumu pieaugums kļūs diezgan ierobežots. Eiropas Komisija vidējā termiņā sekos vai dalībvalsts, ekonomisko reformu rezultātā, samazina deficīta apjomu, vai parāda apjomu. Latvijai ir mērens valsts parāds, bet atbilstoši Stabilitātes programmai 2024.-2028.g., šī perioda beigās, parāds varētu tuvināties 50%. Ja neapdomīgi kāpināsim izdevumus, valsts deficīts un parāds var pieaugt vēl straujāk. Tādā gadījumā var iestāties ES deficīta un parāda noturības nosacījums jeb Eiropas Komisijas aprēķināta fiskālā korekcija līdz brīdim, kamēr dalībvalsts sasniedz pieņemamu deficīta vai parāda līmeni.